Neprecīzi.

Netradicionālas seksuālās orientācijas gēna atrašana vai neatrašana tiek uzskatīta par galveno argumentu diskusijā, vai homoseksualitāte ir iedzimta vai nē. Tas, kas bieži tiek aizmirsts, ir, ka praktiski visos gadījumos gēni ir tikai viens no faktoriem, kas nosaka dažādu īpašību klātbūtni indivīdā. Kaut vai kā piemēru ņemot kreiļus, daudziem ir "kreiļu gēns", tomēr ne visi no tiem, kam ir šis gēns, ir kreiļi. Arī vairākām slimībām, piemēram vēzim, gēni pārsvarā nosaka tikai riska lielumu, nevis garantē saslimšanu.

Homoseksualitātes gēna meklējumos bieži tiek izmantotas tieši dvīņu studijas, jo, tā kā abi dvīņi aug līdzīgās vidēs, tās ļauj novērtēt tieši ģenētiskos seksualitātes faktorus. Tomēr dvīņus pat pirms dzimšanas var ietekmēt atšķirīga vide, tā kā jāatceras, ka pat dvīņu studijās netiek izslēgts vides ietekmes risks.

Ir divu veidu dvīņi – tie, kas radušies no vienas olšūnas un viena spermatozoīda (monozigotiskie jeb vienolas, identiskie dvīņi), un tie, kas radušies katrs no savas olšūnas un sava spermatozoīda (dizigotiskie jeb divolu). Identiskajiem dvīņiem visi gēni ir vienādi. Savukārt dizigotiskie dvīņiem gēni nav identiski – līdzība ir tik pat liela kā brāļu un māsu gadījumā. Ja pastāvētu gēns, kurš būtu atbildīgs par netradicionālu seksuālo orientāciju, tad identisko dvīņu gadījumā abiem dvīņiem vienmēr būtu vienāda seksuālā orientācija. Pētījumi šādus datus neatspoguļo.

Tomēr tas neļauj apgalvot, ka seksuālo orientāciju neietekmē gēni. Vairāki pētījumi ir analizējuši dvīņu homoseksualitāti, un iegūtie dati vienmēr ir bijuši līdzīgi. Piemēram, viens pētījums parāda, ka identisko dvīņu gadījumā, abi dvīņi ir homoseksuāli 50% gadījumu. Divolu dvīņu vidū, abi dvīņi bija homoseksuāli 22% gadījumu. Un gadījumos, kad otrais bērns bija adoptēts, tātad ar pilnīgi ’svešiem’ gēniem, tad homoseksualitāte tika novērota 11% gadījumu. Ja gēniem nebūtu ietekmes uz seksuālo orientāciju, tad pētījumos identisko dvīņu homoseksualitātes procents nebūtu būtiski atšķirīgs no divolu dvīņu homoseksualitātes procenta. Tas, ka ir redzamas būtiskas atšķirības, liek secināt, ka, neskatoties uz to, ka nepastāv homoseksualitātes gēns, gēniem ir nozīmīga ietekme uz indivīda seksuālo orientāciju.

Fakts izklaidei: minētais neattiecas uz vienu no organismiem, kas ļoti bieži izmantots ģenētiskajos pētījumos – augļu mušiņām. Augļu mušiņām ir konkrēts gēns, kurš nosaka seksuālo orientāciju. Mutācija šajā gēnā heteroseksuālus mušu tēviņus un mātītes padara homoseksuālus.

Atsauces:

Starr, B. (2008) Understanding Genetics: Human health and genome. Stanford School of Medicine. Pieejams: http://www.thetech.org/genetics/ask.php?id=155

Taylor, T.J. (1992) Twin Studies of Homosexuality. Trinity College. Pieejams: http://www.tim-taylor.com/papers/twin_studies/index.html

World Policy Institue (1998) Twin studies and Homosexuality. Pieejams: http://www.worldpolicy.org/projects/globalrights/sexorient/twins.html