Nepareizi.

Praktiski ikviena konservatīva organizācija atsaucas un liela daļa liberālo organizāciju nepiemin Dr. Spitzera (Dr. Spitzer), psihiatra, kurš bija viens no galvenajiem Amerikas Psihiatrijas Asociācijas locekļiem, kas pierādīja, ka homoseksualitāte nav slimība, diskusiju Amerikas Psihiatrijas Asociācijas (APA) konferencē 2000. gadā. Tas tādēļ, ka šī diskusija kalpo par pamatu daudziem pretrunīgiem vērtējumiem un ir grūti analizējama.

Tēma par homoseksualitātes ārstēšanu jau pirms konferences tika uzskatīta par nepietiekami pētītu un pārlieku politizētu, tādēļ divi psihiatri nolēma nepiedalīties paneļdiskusijā un APA paziņoja par diskusijas atcelšanu. Pats Dr. Spitzers izplatītajā paziņojumā uzsvēra, ka nepastāv dokumentēti pierādījumi, ka seksuālā priekšrokas došana (skatīt mītu par atšķirībām starp seksuālo orientāciju un seksuālo priekšrokas došanu šeit) var tikt mainīta, un ka pastāv vienīgi smieklīgi, zinātniski nepamatoti pierādījumi no dažiem ārstiem, kas apgalvo, ka viņu metodes darbojas. Vienlaikus viņš atgādināja, ka trūkst arī pētījumu, kas pierādītu pretējo.

Pirms pašas konferences Dr. Spitzers veica nelielu pētījumu telefonaptaujas veidā, kas kalpo par galveno strīdu objektu diskusijās par seksuālajām minoritātēm. Viņa veiktā telefonaptaujā 11% vīriešu un 37% sieviešu apgalvoja, ka viņiem izdevies izmainīt seksuālo orientāciju. Tomēr šis pētījums netika uzskatīts par zinātniski pamatotu sekojošu iemeslu dēļ:

  • Neskatoties uz to, ka organizācijas, kas piedāvā izmainīt cilvēku seksuālo orientāciju, apgalvo, ka tūkstošiem cilvēku ar viņu palīdzību ir mainījuši seksuālo orientāciju, pats Dr. Spitzers atzina, ka pastāvēja ļoti lielas grūtības atrast cilvēkus viņa pētījumam. Vēl svarīgāk, lielāko daļu cilvēku pētījumam, atrada organizācijas, kas nodarbojas ar seksuālās orientācijas mainīšanu, dodot tām iespēju pētījumā iekļaut tikai veiksmīgos gadījumus. Citi avoti apgalvo, ka nozīmīga daļa no izārstētajiem paši darbojas kādā no šīm organizācijām pat algotos amatos.
  • Praktiski visi pētījuma dalībnieki bija konservatīvie kristieši, kas padarīja pētījumu nederīgu viņu sekojošo maldīgo uzskatu dēļ:
    • Nekorekta homoseksualitātes definīcija – Pareizi ir uzskatīt, ka homoseksuālus cilvēkus saista sava dzimuma pārstāvji, seksuāls kontakts nav obligāts. Indivīds,  kuru joprojām saista savs dzimuma pārstāvji, pat ja viņš vai viņa izvairās no viendzimuma seksa,  joprojām ir homoseksuāls. Konservatīvie kristieši šādus indivīdus uzskata par izārstētiem.
    • Biseksualitātes ignorēšana – visbiežāk biseksuāļi tiek iekļauti homoseksuālā kategorijā un tad, ja kāds izveido attiecības ar pretējā dzimuma pārstāvi, tas tiek uzskatīts par ārstēšanas panākumu. Lieki piebilst, ka seksuālā orientācija īstenībā nav mainīta.
    • Pilnīga celibāta ievērošana tiek uzskatīta par panākumu. Īstenībā, seksuālu orientāciju nenosaka viendzimuma seksa esamība vai neesamība.
  • Daļa apgalvoja, ka viņi ar ārstēšanas palīdzību ir spējīgi normāli heteroseksuāli funkcionēt, tomēr šī definīcija pieļauj homoseksuālas fantāzijas. Zinātniskajā literatūrā to neuzskata par orientācijas maiņu.
  • Pētīti tika cilvēki, kas apgalvoja, ka ir mainījuši savu seksuālo orientāciju nevis tie, kas apgalvoja, ka ir centušies mainīt savu seksuālo orientāciju. Tas jau tā vājo pierādījumu par seksuālās orientācijas padara nederīgu.
  • Telefonaptaujas pārsvarā ir maldinošas. Piemēram, telefonaptaujā ASV 17% amerikāņu apgalvoja, ka viņi dod desmito tiesu ienākumu baznīcai, kaut gan realitātē to dara tikai 3%. Tiek uzskatīts, ka aptaujās par jūtīgākām tēmām kā seksuālā orientācija kļūdas procents ir daudzkārt augstāks.

Vēlāk intervijās CNN, Wall Street Journal, Advocate (2001. gadā) un Washington post (2005. gadā) Dr. Spitzers ir teicis:

  • Pētījums pētīja cilvēkus, kas apgalvoja, ka viņiem ir izdevies mainīties, neprecizējot, kādas ir šīs izmaiņas.
  • Kristiešu organizācijas ir sagrozījušas mana pētījuma rezultātus. Manuprāt no visām seksuālajām minoritātēm tikai ļoti, ļoti mazai daļai ir pavisam neliela izmainīt savu orientāciju. Pārējiem seksuālā orientācija nav maināma. Es nepiekrītu ne kristiešu spriedumiem, ne viņu uzskatiem.
  • Pētījumā iekļautie cilvēki nepārstāvēja visu sabiedrību, tie bija izteikti reliģiski cilvēki.
  • Ir pilnīgs absurds uzskatīt, ka visi piedzimst heteroseksuāli un homoseksualitāte ir izvēle.

 

Noslēgumā jāsecina, ka Dr. Spitzers nav mainījis savas domas un ka konservatīvās organizācijas – Baznīcas, NoPride, NARTH, Traditional Values koalition, Exodus International u.c.. nepilnvērtīgi interpretē viņa pētījumu un maldīgi atspoguļo viņa uzskatus.

 

*Šis Pētījums neanalizēja seksuālās orientācijas maiņas mēģinājumu drošību.

 

Atsauces:

Archives of Sexual Behavior (2003) Can Some Gay Men and Lesbians Change Their Sexual Orientation?

Davis Department of Psychology, University of California (2003) Attempts To Change Sexual Orientation. Pieejams: http://psychology.ucdavis.edu/rainbow/html/facts_changing.html.

Drescher, Jack; Kenneth Zucker (2006) Ex-Gay Research: Analyzing the Spitzer Study and Its Relation to Science, Religion, Politics, and Culture.

Gregory Herek (1999) "Reparative Therapy" and Other Attempts to Alter Sexual Orientation: A Background Paper. Pieejams: http://psychology.ucdavis.edu/rainbow/html/reptherapy.pdf

Robinson (2002) Reparative therapy & transformational ministries: An analysis of Dr. Spitzer’s study. Pieejams: http://www.religioustolerance.org/hom_spit.htm

 

Populārzinātniskās Atsauces:

Paul Varnell, "Those Not Very ‘Ex’ Gays," Chicago Free Press. 2001. gada 16. Maijs

Pete Winn, "A life-changing study," Focus on the Family.

 

Intervijas:

CNN, 2001. gada 9. Maijs

Wall Street Journal, 2001. gada 23. Maijs

Advocate, 2001. gada 17. Jūlijs

Washington Post, 2005. gada 16. Augusts